Veģetatīvā nervu sistēma.

Veģetatīvās nervu sistēmas funkcionālais raksturojums.

          Nervu sistēmu funkcionāli iedala somatiskajā (SNS) un autonomajā jeb veģetatīvajā nervu sistēmā (VNS).

Somatiskā nervu sistēma.

          Tā nodrošina skeleta muskulatūras inervāciju, kustību un pozas regulāciju.Kustību jeb motoriskie neironi, kas veic izpildstruktūru inervāciju, parasti atrodas centrālajā nervu sistēmā.

Veģetatīvā nervu sistēma.

Vispārējs raksturojums.

• VNS nodrošina iekšējo orgānu inervāciju un mijiedarbībā ar nespecifiskiem humorāliem faktoriem (vielmaiņas galaproduktiem, piem., ogļskābā gāze, pienskābe, tās sāļi, kālija joni  u.c.) un hormoniem kontrolē to funkcijas. VNS un SNS ir saistītas gan strukturāli, gan funkcionāli. Nervu sistēmas reflektoriskā regulācija ir attiecināma gan uz somatiskiem, gan veģetatīviem efektiem.

• VNS efektus nevar apzināti kontrolēt un ietekmēt, bet iespējams izstrādāt nosacīti reflektoras reakcijas, iesaistot augstākos galvas smadzeņu garozas un zemgarozas centrus. Viscerālās funkcijas ietekmē arī iedvesma ar suģestiju un hipnoze.

• VNS zemākie centri atrodas muguras smadzenēs, smadzeņu stumbrā un vidussmadzenēs, tie pakļauti hipotalāma regulējošai iedarbībai.

• VNS pamatā ir veģetatīvais refleksa loks, un tā strukturāli un funkcionāli ir saistīta ar SNS.

• Anatomiski un funkcionāli VNS iedala simpātiskajā un parasimpātiskajā daļā.

• VNS ir divpakāpju saistība ar inervējamo struktūru. Atšķirībā no somatiskās inervācijas, veģetatīvais eferentais ceļš no CNS līdz inervējamam orgānam sastāv no diviem neironiem - preganglionārā un postganglionārā. Abu neironu informatīvā kontakta vietā - sinapsē - ir veģetatīvais ganglijs.

• SimpNS gangliji atrodas tuvu muguras smadzenēm. Gangliji abās pusēs mugurkaulam veido simpātisko gangliju ķēdīti. Savukārt parasimpātiskie gangliji atrodas tuvu inervējamam orgānam vai tā sienā.

• Atšķirības starp simp. un parasimp. daļu ir arī mediatoros, kas izdalās no nervgaļiem pie eferentā orgāna, un līdz ar to arī to izraisītajos efektos. No simp. nervgaļiem pie inervējamā orgāna izdalās noradrenalīns (NA), bet sviedru dziedzeros - acetilholīns (ACH). Parasimp. nervgaļos pie inervējamā orgāna izdalās ACH. Abu veidu veģetatīvajos ganglijos nervu sistēmas informācijas pārnesi nodrošina mediators ACH.

• SimpNS darbības rezultātā orgānos un orgānu sistēmās tiek mobilizēti enerģētiskie resursi. SimpNS inervācija ir ļoti spēcīga dažādos izteikti pozitīvas vai negatīvas noskaņas emocionālos stāvokļos, kā arī fiziskās aktivitātes laikā. Tā saucamajā stresa reakcijā aktivizējas simpatoadrenālā sistēma, kas izraisa aktivitāti arī hipotalāmā un virsnierēs.

• ParasimpNS efekti nodrošina organisma enerģētisko resursu atjaunošanos.

• Abu veģetatīvo nervu sistēmu efekti inervējamos orgāni ir savstarpēji pretēji, tomēr abas daļas orgānu vadības ziņā viena otru papildina. Pieaugot vienas VNS daļas tonusam, attiecīgi samazinās otras daļas ietekme. Tā tiek nodrošināta visoptimālākā regulējošā darbība.

• VNS efekts orgānos atkarīgs ne tikai no VNS daļu aktivitātes, bet arī no paša orgāna funkcionālā stāvokļa un lokāliem procesiem audos, piem., no pašu audu izdalītajām signālvielām, piem., endotelīniem, kinīniem u.c.

Veģetatīvās reflektorās reakcijas.

Veģetatīvais refleksa loks.

• Iekšējo orgānu ģenerētie impulsi no aferentajiem ceļiem pārslēdzas CNS, tiek integrēti dažādos CNS līmeņos un pa eferentajiem ceļiem tiek vadīti uz iekšējo orgānu efektoriem.
• Refleksa eferentajā daļā veģetatīvajā ganglijā preganglionārās nervu šķiedras pārslēdzas uz postganglionārajām nervu šķiedrām.
• Eferentās nervu šķiedras var būt adrenoerģiskas (mediators - NA) vai holīnerģiskas (ACH).
• Refleksa loka sinapsēs izdalās mediatori - NA, ACH, serotonīns, histamīns. Kotransmisijā visbiežāk kombinējas: ACH-VIP(vazointestinālais peptīds), NA-ATF, neiropeptīdu Y, serotonīns-P vielu.
• Simp.NS izraisītās reakcijas iekšējos orgānos ir kataboliskas (enerģiju patērējošas). Parasimp.NS - anaboliskas (akumulatīvas). Abas daļas nodrošina konkrētā momentā visekonomiskāko regulatoro efektu orgānā.
• VNS izraisītās reakcijas var ievērojami mainīties atkarībā no VNS centru tonusa, no orgānu funkcionālā stāvokļa, no kairinājuma stipruma un ilguma.

Veģetatīvās reakcijas.

• Viscero-viscerālas reakcijas

ierosina iekšējo orgānu receptoru kairinājums, un efektori ir arī iekšējie orgāni. Reakcijas var būt lokālas, var aptvert vairākus iekšējos orgānus.

• Viscero-somatiskas reakcijas

šajās reakcijās viscerālo efektu papildina somatiska reakcija (p., kuņģa un zarnu trakta receptoru kairinājums izraisa vēdera muskuļu kontrakcijas). Var realizēties arī somato-viscerāla reakcija (terapeitiskie vingrinājumi).

• Viscero-sensoras reakcijas

viscerālo efektu papildina sajūtu komponenti (jušanas traucējumi, diskomforts, sāpes).

Simpātiskās un parasimpātiskās NS stimulācija orgānos.

          Vns regulē iekšējās vides homeostāzi, iesaistot regulācijas procesā daudzas reflektorasreakcijas orgānos un sistēmās. VNS zemākie centri ir pakļauti hipotalāma kodolu koordinējošai aktivitātei. Hipotalāms funkcionē arī saistībā ar limbisko sistēmu un bazālajiem ganglijiem, saskaņojot veģetatīvās un motoriskās reakcijas ar emocionālo stāvokli. SimpNS stimul'acija kombin'ejas ar pastiprin'atu virsnieru serdes hormonu produkciju, bet ParasimpNS ar pastiprin'atu insul'ina produkciju.


SimpNS

• Zem'akie centri - Th1-L2 segmenti muguras smadzen'es
• Augst'akie centri - hipotal'am'a.
• Ve'getat'ivie gangliji -paravertebr'alie ab'as pus'es mugurkaul'ajam, prevertebr'alie - tuvu pie inerv'ejam'a org'ana.
• Preganglion'ar'as nervu 's'kiedras - 'isas.
• Postganglion'ar'as 's'kiedras - garas.

ParasimpNS

• Zem'akie centri - III, VII, IX, X nervu kodoli, S2-4 segmenti muguras smadzen'es.
• Augst'akie centri - hipotal'am'a.
• Ve'getat'ivie gangliji - mazi, atrodas org'anu tuvum'a vai to sieni'n'a.
• Preganglion'ar'as nervu 's'kiedras - garas.
• Postganglion'ar'as nervu 's'kiedras - 'isas.

Izmantotā literatūra un avoti:

• Juris Imants Aivars, Līga Ozoliņa-Moll " Fizioloģisko funkciju regulācija cilvēka organismā.", LU akadēmiskais apgāds, 2008;
• Līga Aberberga-Augškalne "Fizioloģija rehabilitologiem un veselības sporta speciālistiem", Medicīnas apgāds, 2008;
• Līga Aberberga-Augškalne "Fizioloģija 'arstiem", Medicīnas apgāds, 2007;

Sievietes dzimumsistēma

Sievietes dzimumsistēma.

          Izšķir iekšējos un ārējos dzimumorgānus.

Iekšējie dzimumorgāni:

• olnīca - ovarium;
• olnīcas piedēklis - epoophoron;
• olvads - tuba uterina;
• dzemde - uterus;
• maksts - vagina.

Ārējie dzimumorgāni:

• lielās kaunuma lūpas - labia majora pudendi;
• mazās kaunumalūpas - labia minora pudendi;
• kuteklis - clitoris;
• maksts priekštelpa - vestibulum vaginae;
• krūts dziedzeris - mamma s. glandula lactifera.

Olnīca.

Ovarium.

         Ovarium ir pāra dzimumdziedzeris. Olnīcās noris dzimumšūnu nobriešana un dzimumhormonu sintēze. Olnīcas atrodas mazajā iegurnī vēderplēves dobumā pie dzemdes platās saites mugurējās lapiņas, kur tās fiksētas ar saišu un vēderplēves palīdzību. Olnīca atrodas sagitālā plaknē.
          Ārējais izskats - ovāla forma, nedaudz grubuļaina virsma. Lielums un forma variē atkarībā no vecuma, funkcionālā stāvokļa un individuālajām īpatnībām. Sieviešu kārtas zīdainim olnīcas sver 0.4 gramus, pirmajā dzīves gadā to masa trīskāršojas. Pieaugušai sievietei: 5-8 g, garums - 2.5-5 cm, platums - 1.5-3 cm, biezums - 0.5-1.5 cm.

         Olnīcai izšķir:

• 2 virsmas - facies lateralis et facies medialis;
• 2 malas - taisnā tēnes mala (margo mesovaricus ovarii) un izliekto brīvo malu (margo liber ovarii);
• 2 galus - extremitas tubaria ovarii et extremitas uterina ovarii.

          Olnīcas tēne - mesovarium - vēderplēves dublikatūra, kas ir dzemdes platās saites mugurējās lapas daļa. Olnīca ar vienu malu ir pieaugusi pie dzemdes platās saites. Šajā malā ir olnīcas vārti - hilus ovarii. Pa olnīcas vārtiem olnīcā ieiet asv. un nervi. Olnīca ir kustīgs orgāns. Arī dzemdes platā saite ir kustīga.

Olnīcas otra mala ir brīva un puslokā nokarājas iegurņa dobumā.
Starp dzemdes platās saites lapiņām atrodas īpašā olnīcas saite.Olnīcas saite - lig. ovarii proprium fiksē olnīcu pie dzemdes leņķa. Dzemdes leņķis - vieta, kur pie dzemdes pienāk olvads. Olnīcas saitei ir auklas veids, tās diametrs ir ~5 mm. Saiti veido saistaudi un gludās muskuļšķiedras.

          Olnīcu no ārpuses sedz vienkārtains cilindrisks vai kubisks epitēlijs. Zem epitēlija atrodas bālganais apvalks - tunica albuginea. Bālgano apvalku veido dažādos virzienos ejošas kolagēnās šķiedras. Stromu veido irdenie saistaudi.

Nobriedušai olnīcai izšķir divas daļas:

• garozu - zona parenchymatosa;
• serdi - zona vasculosa.

Garoza - starp saistaudiem ir olšūnu aizmetņi - primārie folikuli un atsevišķi augoši folikuli.
Serde - to veido labi apasiņoti irdenie saistaudi; sazarojas nervi.

Olšūna.

          Bērnam piedzimstot, olšūnu aizmetņu skaits olnīcas garozā ir ļoti liels. Katrā olnīcā to ir apm. 300 000-400 000. Ar katru dzīves gadu, to daudzums samazinās. 17 gadu vecumā katrā olnīcā ir 500-10 000 folikulu. Dzīves laikā nobriest vidēji 450-500 olšūnu.

          Ovoģenēze - olšūnu attīstīšanās un nobriešanas process. Ovoģenēze sākas jau embrioģenēzes laikā. 3. EĢ nedēļā notiek pirmējo dzimumšūnu - gonoblastu diferenciācija, kas norisinās ārpus embrija. Gonoblasti ar asinīm virzās uz dzimumdziedzera aizmetni. Jau 9. EĢ nedēļā ir attīstījusies olnīca, kurā gonocīti pārveidojas par ovogonijiem.

          Ovoģenēzē izšķir vairākus periodus:

• vairošanās periods;
• augšanas;
• un npbriešanas periods.

Vairošanās periods.

          Ovogoniji 3-5 reizes dalās un pārveidojas par ovocītiem. 3. EĢ mēnesī visi ovogoniji ir pārveidojušies par par pirmās pakāpes ovocītiem. EĢ pēd. mēnešos I pak. ovocīti apaug ar folikulāro epitēliju - izveidojas primārais folikuls.
          Ovoģenēzē iestājas pauze līdz dzimumgatavības periodam.


Augšanas periods.

          Periods no dzimumgatavības brīža līdz klimaksam. Sasniedzot dzimumgatavību, olnīcas darbība kļūst cikliska. Augšanas periods ilgst ~ 70-85 dienas. Ovocīts aug. Tā ķermenī norit dzeltenuma sintēze. Pārveidojas un aug viss primārais folikuls. Pakāpeniski veidojas sekundārais olšūnas apvalks jeb caurspīdīgā zona - zona pellucida.

          Folikulocīti dalās un diferencējas. Folikulā sākas šķidruma sekrēcija. kas atspiež epitēliju un ovocītu uz olnīcas malu, izveidojas pūšļveida folikuls (vezikulārais pūslītis). Folikula šķidrumu veido - steroīdie hormoni, mukoliposaharīdi, olbaltumvielas un folikulus stimulējošaias hormons - FSH. Katru mēnesi vienā vai otrā olnīcā aug daudzi primārie folikuli, bet par nobriedušu pūšļveida folikulu attīstās tikai viens. Attīstās tas folikuls, kura receptoriem ir lielāka jutība pret hipofīzes izdalīto FSH.


Nobriešanas periods.

          Sākumā notiek olnīcā, pēc tam turpinās olvadā.
Mejozes rezultātā no I pak. ovocīta rodas II pak. ovocīts un I polārais ķermenītis.

Pēc apaugļošanās - otrā dalīšanās, no II pak. ovocīta rodas olšūna ar 23 hromosomām un II polārais ķermenītis.

Nav apaugļošanās - nenotiek otrā dalīšanās, olšūna neveidojas.

Nobriedušu pūšļveida folikulu sauc arī par Grāfa pūslīti.  

 



Ovulācija.

Folikula iekšējā spiediena rezultātā nobriedušais folikuls plīst. Tas notiek olnīcas cikla 12.-16. dienā. Ovocīts kopā ar šķidrumu atbrīvojas un nokļūst vēderplēves dobumā.


          Atbrīvoto ovocītu parasti uztver olvada piltuves bārkstiņas, un tas nonāk olvadā. Hipofīzes luteinizētājhormona (LH) ietekmē pārplīsušā folikula graudainā slāņa šūnas pārveidojas par dzelteno ķermeni. Ja olšūna netiek apaugļota - veidojas neīstais dzeltenuma ķermenis, kas izdala hormonus. Tas saglabājas 6-8 nedēļas. Tā hormons progesterons sagatavo organismu iespējamai grūtniecībai - dzemdes gļotāda kļūst irdena, tās dziedzeri izdala serozu šķidrumu, paplašinās dzemdes asv. un spirālveidīgi izlokās. Ja nenotiek apaugļošana - dzeltenuma ķermenis reducējas par rētaudiem. Rezultātā tiek pārtraukta progestarona izdalīšanās, strauji sašaurinās dzemdes asv., nekrotizējas gļotāda, nolobās un izdalās kopā ar bojātiem asv.
          Ja notiek apaugļošanās - izveidojas grūtniecības dzeltenuma ķermenis. Tas saglabājas visu grūtniecības laiku, bet intensīvi sekretē pirmajos četros mēnešos.
          Pēc šī dzeltenuma ķerm. atrofijas, tā rētā var izgulsnēties kalcija sāļi - rodas baltais ķermenis. Baltais ķermenis olnīcā saglabājas piecus gadus.



          Olnīca funkcionē arī kā iekšējās sekrēcijas dziedzeris.
Nedzemdējušais sievietei olnīcas atrodas gandrīz vertikālā stāvoklī pie mazā iegurņa laterālās sienas. To augšējais gals gandrīz sniedzas līdz mazā iegurņa ieejai - linea terminalis. Olnīcas ieguļ vēderplēves izklātā bedrītē - fossa ovarica.



Ķermeņa temperatūra.

Normā sievietes ķermeņa temperatūra ir 36.5 grādi pēc C.
Cikla 12. dienā - 36.2 g. pēc C.
Ovulācijas dienā - 37.2 g. pēc C.


Asinsapgāde
a. ovarica, r.ovaricus (a. uterina).
Vēnas veido plexus venosus ovaricus, no kura attek v. ovarica.
Limfa attek uz nodi lymphatici lumbales.

Inervācina
plexus ovaricus.

Olnīcas piedēklis.

Epoophoron

          Olnīcas piedēklis ir rudimentārs pāra veidojums, ko apņem dzemdes platās saites lapas; tas atrodas starp olnīcu un olvada galu.
          Olnīcas piedēkli veido šķērsvadiņi, kuri ir vidusnieres (mesonephros) ķermeņa kanāliņu palieka, un gareniskais vads, kas ir vidusnieres vada jeb Volfa vada rudiments.

Olvads.

Tuba uterina, s. salpinx.

         Tuba uterina ir 10-18 cm garš cauruļveida orgāns. Tā diametrs ir mainīgs - no 2 mm līdz 8 mm. Tas novietojas gandrīz horizontāli abpus dzemdes dibenam.
Olvada funkcija - aizvadīt olšūnu no vēderplēves dobuma līdz dzemdes dobumam.
Olvadā notiek abu dzimumšūnu saplūšana un zigotas veidošanās.
Olvads ir intraperitoneāls orgāns.

Olvada daļas:

1. piltuve - infundibulum tubae uterinae;
2. olvada paplašinājums - ampulla tubae uterinae;
3. olvada sašaurinājums - isthmus tubae uterinae;
4. olvada dzemdes daļa - pars uterina.

1.- Piltuvi veido olvada paplašinātais gals. ap piltuves malām ir olvada bārkstis - fimbriae tubae. No bārkstīm viena ir garāka kā visas pārējās (2-30 mm), olnīcas bārksts - fimbriae ovarica. Tā var piestiprināties pie olnīcas. Piltuves dziļumā ir olvada atvere - ostium abdominale tubae uterinae, tā atveras vēderplēves dobumā, tās diametrs -  2 mm.

2.- Olvada paplašinājums seko aiz piltuves. Ampula ir garākā olvada daļa, tā ir izliekta, diametrs - līdz 8 mm.

3.- Olvada sašaurinājums ir nākošā daļa aiz ampulas. Tievākā olvada daļa, diametrs līdz 3 mm.

4.- Olvada dzemdes daļa iet cauri dzemdes sienai. Šī daļa atveras dzemdes dobumā ar atveri - ostium uterinum tubae, diametrs līdz 1 mm.

Olvada sienas uzbūve.

          Olvada sienu veido vairākas secīgas kārtas:

• gļotāda - tunica mucosa;
• muskuļkārta - tunica muscularis;
• serozais apvalks - tunica serosa.

Tunica mucosa.
          Tā veido olvada sienas iekšējo kārtu. Gļotāda veido mainīgas garenvirziena krokas. Visaugstākās krokas ir olvada ampulā, bet viszemākās - olvada sašaurinājumā.
          Gļotādas epitēliju veido divu veidu šūnas: skropstiņepitēlija šūnas un dziedzerepitēlija šūnas. Sekrēts satur bioloģiski aktīvas vielas. Olvada bārkstīs ir vairāk skropstiņšūnu, bet sašaurinājumā - vairāk dziedzeršūnu. Skropstiņu veidošanos veicina estrogēni, bet sekrēciju - progesterons.

Tunica muscularis.
          Muskuļkārta veido divus slāņus - iekšējo cirkulāro un ārējo garenisko slāni. Iekšējais gareniskais slānis ir vāji attīstīts. Muskuļkārta nodrošina peristaltiskas kustības olšūnas vai zigotas virzīšanai. Tunica serosa un muskuļkārtu saista irdeno saistaudu slānis - tela subserosa.

Tunica serosa.
          Serozais apvalks veido olvada ārējo kārtu. Dzemdes platā saite apņem olvadu no augšas un sāniem un veido saiti starp olvadu un olnīcu jeb olvada tēni - mesosalpinx.



          Topogrāfija.
Topogrāfija ir mainīga, tā atkarīga no dzemdes novietojuma un lieluma. Olvadi saskaras ar tievo zarnu cilpām. Labais olvads saskaras ar aklās zarnas tārpveida piedēkli, kreisais - ar colon sigmoideum.

          Mazām meitenēm olvads ir izlocīts un tā bārkstis ir mazas.
Pieaugušām siev. - olvads iztaisnojas.


Asinsapgāde
r. tubarius (a. uterinae), a. ovarica.
Venozās asinis attek uz plexus venosus ovaricus, plexus venosus uterinus.

Inervācija
plexus ovaricus, plexus uterovaginalis.

Dzemde.

Uterus.

          Dzemde ir dobs, muskuļots orgāns, kur implantējas apaugļota olšūna un noris augļa attīstība. Dzemdes garums - 7-8 cm, platums - 5 cm, biezums - 3 cm. Uterus atrodas frontālā plaknē.

          Dzemdei izšķir:

• labo malu - margo dexter;
• kreiso malu - margo sinister;
• priekšējā virsma - facies vesicalis;
• mugurējā virsma - facies intestinalis.

Facies vesicalis ir vērsta pret urīnpūsli.
Facies intestinalis - saskaras ar mazā iegurnī ieslīdejušām tievo zarnu cilpām.


          Dzemdes daļas:

1. dzemdes dibens - fundus uteri;
2. dzemdes ķermenis - corpus uteri;
3. dzemdes kakls - cervix uteri.

Fundus uteri.

Visaugstākā dzemdes daļa, atrodas virs olvadu atverēm.


Corpus uteri.

Vislielākā dzemdes daļa.


Cervix uteri.

Uz robežas starp ķermeni un kaklu ir dzemdes sašaurinājums - isthmus uteri.

Dzemdes kaklam izšķir:

• virsmaksts daļu - portio supravaginalis;
• maksts daļu - portio vaginalis.

Izmantotā literatūra:

Kamita Eglīte "Anatomija. Asinsrites sistēma; iekšējie orgāni; nervu sistēma; sensoriskā sistēma.", LU Akadēmiskais apgāds.
"Cilvēka anatomija: Metodiskās rekomendācijas studentiem.", sast. R. Žagare, RSU, 2009., 67 lpp.
V. Kalbergs "Cilvēka anatomija I", Izdevniecība Zvaigzne, Rīgā 1971
H. Fritsch, W. Kuehnel "Color Atlas of Human Anatomy Internal organs, Vol. 2", 5th edition, Thieme

http://obattradisionaldiabetesmelitus.net/tag/radang-ovarium
http://medical-dictionary.thefreedictionary.com/broad+ligament
http://www.med.umich.edu/lrc/coursepages/m1/anatomy2010/html/reproductive_system/pelvicvisc_ans.html
http://intranet.tdmu.edu.ua/data/kafedra/internal/anatomy/classes_stud
http://www.gfmer.ch/selected_images_v2/detail_list.php?cat1=10&cat2=52&cat3=0&cat4=3&stype=n
http://embryology.med.unsw.edu.au/Notes/week1_3a.htm
http://anatomytopics.wordpress.com/2009/01/01/31-the-anatomy-histology-and-development-of-the-ovary/
http://anatomytopics.wordpress.com/2009/01/01/31-the-anatomy-histology-and-development-of-the-ovary/
http://www.policlinica.ru/def1_150.html
http://embriologiaufpe.blogspot.com/2010/09/ovogenese-tuba-uterina.html
http://os1.amc.nl/celbiologie/20102011/auc/vrouwelijk/php/026.php

ZOBI

Z o b i .

          Zobi - dentes.
Zobi ir cieti orgāni, kuru vidū ir mīksti saistaudi.
Cilvēkam ir divas zobu reģenerācijas:

1. piena zobu sistēma jeb pirmējā dentīcija;
2. pastāvīgo zobu sistēma jeb otrējā dentīcija.

Pirmējo dentīciju raksturo 20 piena zobi.
Otrējo dentīciju raksturo 32 pastāvīgie zobi - 20 zobi nomaina piena zobus, 12 zobi rodas no jauna (aizstājējzobi un papildzobi).

          Bērnam pirmie zobi parādās ap 6.-7. mēnesi. 6-7 gadu vecumā sākas zobu maiņa. Pirmie mainās priekšzobi. Gudrības zobi izšķiļas vēlu - ap 24 gadu vecumu, tie mēdz būt defektīvi.

          Zobi ar savu virsmu aizņem ~20% no mutes dobuma virsmas.

Zobu funkcijas:

• mehāniska barības sasmalcināšana;
• ir dikcijas orgāns;
• estētiskā funkcija.

 

 

Zoba anatomija.

• Zoba kronītis - zoba daļa, kas paceļas virs smaganām - corona dentis.
• Zoba sakne - zoba daļa, kas atrodas žokļa alveolārā izauguma ligzdā - radix dentis.
• Zoba kakliņš - zoba daļa, kas atrodas starp zoba kronīti un sakni - collum dentis.
• Zoba pulpa - mīkstie saistaudi - pulpa dentis - kas dzīvam cilvēkam aizpilda zoba vidū esošo dobumu - cavum dentis.
• Zoba saknes atvere - saknes galā esošā atvere, pa kuru pulpā ienāk asinsvadi un nervi - foramen apicis dentis.

• Dentīns - veido zoba galveno masu (zoba kauls), kas aptver zoba dobumu.
• Emalja - pārklāj dentīnu kronīša daļā. Emalja ir īpašš mineralizēts epitēlijšūnu sekrēts.
• Cements - pārklāj dentīnu saknes daļā. Saistīšanās vietā ar emalju, cements to nedaudz pārklāj. Cements pieder pie kaulaudiem.
• Periodonts - jeb blīvi saistaudi, kas atrodas starp zoba sakni un alveolāro kaulu.

Zobu histoloģiskās pētīšanas metodes.

          Zoba cieto audu struktūru pēta slīpētos un dekalcinētos preparātos.

          Slīpētos preparātos nesaglabājas organiskās vielas, jo zobu pirms slīpēšanas izžāvē. Garenvirzienā vai šķērsvirzienā tiek izzāģēta plāksnīte, ko pēc tam slīpē. Šādos preparātos organisko vielu vietā rodas dobumi, ko aizpilda gaiss, kas mikroskopējot izskatās tumšs. Var redzēt emalju, dentīnu un kaulu. Šis preparātu veids ir maz informatīvs, to izmanto, lai pētītu zobu uzbūvi, tajos praktiski nevar pētīt zoba attīstību.

          Gatavojot dekalcinētu preparatu, uz to iedarbojas ar skābi, pēc kuras zoba cietie audi kļūst mīksti. Zoba audus krāso un pagatavo histoloģisko preparātu. Dekalcinētos preparātos saglabājas zoba cieto audu organiskās vielas. Neredz mineralizāciju.

Zobu attīstība.

          Zobu attīstība sākas agrā embrioģenēzē (EĢ) un līdz ~18-20 g.vecumam.

          Zobu attīstībā izšķir vairākas stadijas:

1. aizmetņu veidošanās;
2. šūnu diferenciācija aizmetnī;
3. zobu kronīšu attīstība;
4. saknes veidošanās un zoba izšķilšanās.

Zobu aizmetņu veidošanās.

          Sākas 6.-8. EĢ ned. Šajā laikā vēl nav noteiktas robežas starp ādas epitēliju un mutes gļotādas epitēliju, vēl nav radušās lūpas. Zobu aizmetņu veidošanās norti vienlaikus ar lūpu veidošanos.
         Veidojas epitēlija izspīlējums - zoba plātnīte - lamina dentis. Attiecībā pret virsmas epitēliju - perpendikulāri.

 

Pumpurošanās stadija

 

Zoba plātnīte aug augšžokļa un apakšžokļa mezenhīmā. Atsevišķos zoba plātnītes rajonos epitēlijs zvanveidīgi saaug un veido t.s. zoba orgānu - organum dentis epitheliale.

Cepurītes stadija

 

Zvaniņa stadija

 

Zoba orgāna funkcijas:

• kronīša veidols;
• emaljas veidotājs;
• veicina dentīna attīstību;
• saknes veidols;
• izdala dažādus faktorus - interleikīnu (IL), gliālo neitrotropisko faktoru u.c.;
• nozīme smaganu saistošā epitēlija veidošanā.

Zem katra zoba orgāna veidojas mezenhīmas sakopojums, kas iespiežas zoba orgānā - zoba kārpiņa. Pakāpeniski zoba orgāns nodalās no zoba plātnītes. Zoba plātnīte reducējas un izzūd. Ap zoba orgānu veidojas blīvs mezenhīmas šūnu slānis - zoba maisiņš, tas apņem zoba orgānu. Ir radušies zobu aizmetņi. kuriem izšķir: zoba orgānu, zoba kārpiņu, zoba maisiņu.


Šūnu diferenciācija.

          Šūnu diferenciācija zoba aizmetnī norisinās no 10.-20. EĢ ned.
Palielinās zoba orgāna apjoms. Zoba orgāna iekšējās kārtas šūnas (tās, kas robežojas ar zoba kārpiņu) izstiepjas par augstām cilindriskām šūnām. Process sākas aizmetņa virsotnē. Zoba orgāna vidusdaļā starp epiteliocītiem sakrājas audu šķidrums. Šķidruma dēļ šūnas atvirzās viena no otras, savā starpā tās paliek saistītas ar izaugumiem. Zoba orgāna ārējās kārtas šūnas ir plakanas.

          Zoba orgānā ir 4 šūnu slāņi:

1. iekšējais zoba epitēlijs; IEE
2. starpslānis;
3. zoba orgāna pulpa;
4. ārējais zoba epitēlijs. OEE

 

          Palielinās zoba kārpiņa, tajā ieaug asv. un nervu šķiedras. Kārpiņas virsotnē, uz robežas ar iekšējo zoba epitēliju, parādās šūnas ar bazofīlu citoplazmu. No šīm šūnām diferencējas preodontoblasti, vēlāk tie pārvēršas - odontoblastos. Savukārt no iekšējā zoba epitēlija attīstās enameloblasti.

Zobu kronīšu attīstība.

          Zoba kronīša un dentīna attīstība sākas 4. EĢ mēn. beigās. Starp zoba orgānu un zoba kārpiņu atrodas zoba orgāna bazālā membrāna. Bazālā membrāna satur fibronektīnu. Preodontoblastiem ir fibronektīna receptori, tādēļ tie ir saistīti ar bazālo membrānu. Odontoblasti vispirms veido nemineralizētu, pēc tam mineralizētu dentīnu. Dentīns iespiež odontoblastus pulpā.

 

          Odontoblasti - ieapaļas šūnas ar izaugumu, tas vērts pret zoba orgānu. Gaišs kodols ar vienu vai diviem kodoliņiem. Vispirms veidojas dentīna organiskās sastāvdaļas. starp odontoblastu ķermeņiem un izaugumiem parādās tievas kolagēnās šķiedras. Šķiedras vērstas radiāli, tās pamazām nosedz odontoblastu izstrādāto amorfo vielu. Rodas predentīns, kurš vēl nesatur minerālvielas. 60-80  μm biezam predentīnam sāk veidoties jauns predentīna slānis. Šī slāņa kolagēnajām šķiedrām ir tangenciāls virziens (paralēli zoba kārpiņas virsmai). Odontoblastu izaugumi, kuri atrodas dentīna kanāliņos, pakāpeniski izstiepjas.

Dentīna kanāliņi

 

          5. EĢ mēn. beigās dentīnā sāk izgulsnēties minerālvielas. Vispirms tās izgulsnējas dentīna rajonā virs zoba kārpiņas. Minerālvielas tiek transportētas no asinīm uz dentīna pamatvielu, to nodrošina odontoblasti. Minerālvielas dentīnā izgulsnējas lodīšu veidā - globulārais pārkaļķošanās veids, kas tipisks tikai dentīnam. Starp lodītēm ir mazmineralizēta dentīna rajoni - interglobulārais dentīns.

 

1 - ameloblasts

2 - enamel

3 - dentine (predentine)

4 - odontoblasts

5 - dental pulp

border between enamel and dentine

is marked with dot line

 

 

          Emaljas veidošanās sākas nedaudz vēlāk. Enameloblasti diferencējas no zoba iekšējā epitēlija šūnām. Viens no emaljas attīstības stimuliem ir dentīna kalcifikācija. Pirms dentīna rašanās šūnu trofiku nodrošināja zoba kārpiņas un zoba maisiņa asv. Dentīns slēdz barības vielām ceļu no zoba kārpiņas. Zoba orgāna ārējā virsma krokojas un tās ielocēs ieaug asins kapilāru tīkls. Zoba orgāna virsotnes iekšējās kārtas šūnas pārveidojas par preenameloblastiem. Preenameloblasti - cilindriskas šūnas, kodols virzās uz apikālo galu, Goldži komplekss paliek zem kodola - jo emaljas sekrēcija norit caur bazālo galu. No preenameloblastiem diferencējas enameloblasti.

To pirmā darbības fāze ir sekrēcijas fāze. Goldži kompleksā veidojas emaljas granulas. Šūnas bazālajā galā veidojas izaugums (Tomsa izaugums rāda emaljas prizmu virzienu).

Jaunā emalja:

• 65% ūdens;
• 20% organiskās vielas;
• 15% minerālvielu - apatīta.

Emaljas nobriešanas fāze ir 2-3 reizes garāka par sekrēcijas fāzi. Pretēji gradientam kalcijs izdalās emaljā. Emaljas mineralizāciju veicina hondroitīnsulfāti, enamelīns saista minerālvielas. Nobriešanas laikā no emaljas enameloblasti uzsūc ūdeni. Enameloblasti kļūst kubiski, tiem ir emaljas aizsargnozīme; tās sabrūk zoba izšķilšanās laikā.
Emalja skiatās nobriedusi tad, kad tajā ir ap 95% neorganisko vielu.

 

 

 

 

          Zoba saknes attīstība sākas pēc dzimšanas un neilgi pirms zoba izšķilšanās.  Saknes attīstības sākums ir saknes jeb Hertviha maksts augšana mezenhīmā. Hertviga maksti veido zoba orgāna iekšējā un ārējā kārta, tā ir saknes veidols.

1 Outer enamel epithelium

2 Inner enamel epithelium

3 Hertwig's epithelial sheath

4 Enamel pulp

 5 Tooth pulp

          Dentīns ir īpaši veidots kauls. Atšķirībā no cilvēka kauliem, dentīna šūnu nav dentīnā, bet gan zoba pulpā. Zoba pulpa rodas no zoba kārpiņas. Zoba pulpa atbilst kaulplēvei un tā nav atdalāma no dentīna (dentīna-pulpas komplekss).

          No zoba maisiņa mezenhīmas veidojas cementoblasti, tie izstrādā cementu. Pirmais rodas bezšūnu cements, kas saknes daļā nosedz dentīnu. To veido kolagēnās šķiedras un amorfa pamatviela. Sākotnēji šajā cementā ir tikai organiskās vielas - cementoīds. Tad seko mineralizācijas process. Bezšūnu cementam uzslāņojas šūnu cements, tajā iemūrējas cementoblasti, tie zaudē savu funkcionālo aktivitāti - kļūst par cementocītiem. Cementocīti barojas no periodonta asins kapilāriem.

Cementum formation is called cementogenesis and. Cementoblasts are the cells responsible for cementogenesis.

A dentin, B cementum

 Attīstības gaita

 

          Laikā ar cementa attīstību notiek arī periodonta diferenciācija. Tiek izstrādātas kolagēnās šķiedras, kuras kopā ar šūnām veido zoba saišu aparātu - saista alveolāro kaulu, periodontu un cementu vienotā sistēmā.







          Vairāku orgānu sistēmu patoloģijas var ietekmēt zobu veselību. Arī ilgstoši neārstēti, strutaini zobi var būt par iemeslu dažādām slimībām, piem., endokarda patoloģijai.

Izmantotā literatūra:

Aina Dālmane " Histoloģija", LU Akadēmiskais apgāds.
Jurijs Markovs " Medicīniskā histoloģija II", Izdevniecība EVE.
Personīgie pieraksti un lekciju materiāli.
http://encycl.opentopia.com/term/Tooth_development

http://www.mylot.com/w/photokeywords/illustrations.aspx
http://dentaldominion.blogspot.com/2011/09/dental-lamina.html
http://www.zeably.com/Dental_lamina
http://en.wikipedia.org/wiki/Dental_lamina
http://www.kck.usm.my/ppsg/histology/DT_15.html
http://www.picstopin.com/400/development-of-tooth/http:%7C%7Cwww*kck*usm*my%7Cppsg%7Chistology%7Cdt_23_0*jpg/
http://www.realmagick.com/inner-enamel-epithelium/
http://annalsofneurosciences.org/journal/index.php/annal/article/viewArticle/ans.0972-7531.2010.170104/853
http://dc401.4shared.com/doc/-xrLlLXq/preview.html
http://www.scielo.br/scielo.php?pid=S1517-74912002000100003&script=sci_arttext
http://www.histol.chuvashia.com/atlas-en/digestive-05-en.htm
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Enamelmineralization11-17-05.jpg
http://www.vetmed.vt.edu/education/curriculum/vm8304/lab_companion/histo-path/vm8054/labs/lab17/EXAMPLES/Extthfrm.htm
http://www.jisppd.com/article.asp?issn=0970-4388;year=2010;volume=28;issue=3;spage=167;epage=172;aulast=Chowdhary
http://www.geol.umd.edu/~tholtz/G331/lectures/331vertsI.html

 

 



Aknas

Aknas - hepar.

          Aknas ir vislielākais gremošanas dziedzeris, to masa ir 1,2 – 1,5 kg. Aknas atrodas zem diafragmas vēdera dobuma augšējā daļā, labajā paribē, pakrūtē un nedaudz arī kreisajā paribē. Aknu priekšējā mala ir asa, bet mugurējā - noapaļota. Augšējā virsma facies diaphragmatica vērsta pret diafragmu, bet apakšējā virsma facies visceralis vērsta pret iekšējiem orgāniem. Aknas sedz saistaudu kapsula, kas cieši saaug ar vēderplēves viscerālo lapu. Aknu apakšējā virsmā ir 2 gareniskas rievas un 1 šķērsrieva, kas aknas sadala vairākās daivās. Šķērsrievu vēl sauc par aknu vārtiem, pa kuriem aknās ieiet asv. un iziet limfvadi un aknu vēnas.

          Miljardi aknu šūnu nepārtraukti veic dažādas funkcijas, lai nodrošinātu organisma iekšējās vides tīrību un pastāvību. Aknas ir visdaudzpusīgākais orgāns, kas organismā nodrošina aptuveni 250 dažādas funkcijas, no kurām vairums ir saistītas ar vielmaiņas norisi.

 

 

Aknu funkcijas.

1. Kaitīgo vielmaiņas šķelproduktu atindēšana.
2. Hormonu inaktivēšana.
3. Biogēno amīnu inaktivēšana.
4. Medikamentu izaktivēšana.
5. Piedalīšanās organisma aizsargreakcijās.
6. Glikogēna sintēze (ogļhidrātu maiņa).
7. Cukura daudzuma regulācija asinīs.
8. Asins plazmas olbaltumvielu sintēze (olbaltumvielu maiņa).
9. Piedalīšanās dzelzs maiņā.
10. Žults sintēze.
11. Piedalīšanās holesterīna maiņā.
12. Taukos šķīstošo vitamīnu uzkrāšana.
13. Aknas ir asiņu depo orgāns.
14. Asins rade embrionālajā periodā.
15. A vit. veidošana.
16. Minerālvielu un mikroelementu uzglabāšana.
17. Vairogdziedzera hormona tiroksīna transformācija trijodtironīnā.



1.,2.,3.,4. - veic arī barjeras funkciju – likvidē asinīs ķīmiskās vielas, attīra asinis no kaitīgajiem vielmaiņas produktiem, atindē no vielmaiņas gala produktiem, toksīniem un medikamentiem, kuri tiek izdalīti ar žulti. Diennakts laikā aknas izfiltrē asinis 300-400 reizes, ik minūti caur tām izplūst aptuveni pusotrs litrs asiņu. Aknas arī aiztur dažādus metālus - varu, dzīvsudrabu, svinu.

6., 7. - Sintezētais glikogēns pēc vajadzības sadalās, uzturot asinīs noteiktu glikozes līmeni. Tādējādi tiek uzturēts optimāls cukura līmenis asinīs. Glikogēna sintēzē piedalās insulīns un dažādi fermenti. Glikogēna krājumi aknās var sasniegt 1/5 orgāna masas.

8. - Apm. 20% organismā uzsūkto aminoskābju nepārveidotas caur Aaknām ieplūst vispārējā asinsritē. No tām audu šūnas veido savas olbv. No aminoskābēm aknas sintezē asins plazmas olbv., kas svarīgas asins recēšanā (fibrinogēnu, protrombīnu u.c). Daļu uzsūkto aminoskābju aknas dezaminē. Šajā procesā atbrīvoto amonjaku aknas sintezē par urīnvielu, kas izdalās no organisma caur nierēm. Aknās rodas arī urīnskābe.

 9. - Cilvēka organisms satur 4 - 5 g dzelzs, 70% no tā ir hemoglobīna sastāvā. Dzelzs maiņu organismā nosaka aknu darbība. Aknu slimību gadījumā asinīs paaugstinās dzelzs saturs. (Labs dzelzs avots uzturā ir aknas.)

 10. - Aknas ražo apmēram 500 – 1000 ml žults diennaktī. Žultij ir svarīga loma tauku gremošanas procesos, tā nodrošina normālu tauku maiņu.

11. - No taukskābēm aknas sintezē sugai specifiskus taukus. Aknās nepiesātināto taukskābju ir relatīvi vairāk nekā citos organisma audos. Aknas sintezē holesterīnu un lecitīnu, noārda dažādus steroīdus.

12. - Taukos šķīstošie vitamīni - K, E, D, A.

13. - Aknas ir asiņu depo orgāns un regulē venozo asiņu pieplūdi  sirdij. Tās ir arī centrālais vielmaiņas orgāns, kurā nonāk visas zarnās uzsūktās vielas — aminoskābes, vienkāršie cukuri, glicerīns, taukskābes. Aknas pārveido šīs vielas produktos, ko visu audu šūnas izmanto savām enerģijas un uzbūves vajadzībām.

14. - 1.embrioģenēzes (EĢ) attīstības mēnesī asinsrade sākas aknās un liesā, kas 5.EĢ attīstības mēnesī samazinās. Asinsrade aknās beidzas līdz ar dzimššanu. 3. EĢ attīstības mēnesī aknās veidojas - eritrocīti (E), T limfocīti, megakariocīti un graudainie leikocīti. Līdz 5. EĢ mēnesim asinsrade aknās pieaug, bet pēc tam tā pakāpeniski samazinās.

15. - No provitamīna karotīna aknās tiek veidots A vitamīns. (Arī pārtikas produktos A vit. visvairāk ir sastopams aknās.)

          Plāni saistaudu slāņi sadala aknu parenhīmu daiviņās - lobuli hepatis. Cilvēka aknās saistaudu starp daiviņām ir maz, tādēļ robežas starp tām nav izteiktas. Saistaudu daudzums palielinās dažādu slimību gadījumos.
          Aknu daiviņu diametrs ir 1,5 mm. Daiviņām ir sešstūru prizmas veids. Cilvēka aknās ir ap 0,5 milj. daiviņu. Saistaudos starp daiviņām iet asv. un žultsvadi.

Aknu asinsrite.

Aknu asinsriti nosacīti var iedalīt 3 daļās:

1. asinsvadi, pa kuriem asinis ieplūst aknu daiviņās;
2. asv., kas atrodas daiviņās;
3. asv., pa kuriem asinis aizplūst no daiviņām.

           Vārtu vēna - v. portae un aknu artērija - a. hepatica starpdaiviņu saistaudos zarojas => veidojas starpdaiviņu artērijas un vēnas - aa. et vv. interlobulares. Tās iet paralēli daiviņu garenasij. No starpdaiviņu asv. radiālā virzienā atiet perilobulārās artērijas un vēnas - aa. et vv. perilobulares. Perilobulārie asv. no visām pusēm aptver daiviņas.
Blakus asv. atrodas žultsvadi. Vārtu vēnas un aknu artērijas zari kopā ar žultsvadu veido aknu triādi. Interlobulāro un perilobulāro vēnu sienā ir maz muskuļu elementu.
          Perilobulārās vēnas zarojas kapilāru tīklā - rete mirabile (brīnumainais tīklojums) starp aknu šūnu baļķīšiem. Venozie kapilāri ir plaši, sinusveida, tāpēc asinis aknās plūst lēni. Tie iet radiālā virzienā uz daiviņas centru, kur kapilāriem saplūstot veidojas centrālā vēna. Rete mirabile - kapilāru tīklojums starp vienāda nosaukuma asv. - vēnām (vēna-vēnula-kapilāri-vēnula-vēna).
          Ārpus daiviņām, saplūstot centrālām vēnām, veidojas savācējvēnas - vv. sublobulares. Šīs vēnas saistaudos iet bez pavadošām artērijām un bez žultsvada. Sublobulārās vēnas saplūst 3-4 aknu vēnās, kas ieplūst apakšējā dobā vēnā - v. cava inferior.

          Lielākā daļa asiņu aknām piegādā vārtu vēna. Aknu artērija g.k. piegādā skābekli. Aknu arteriāliem asv. nav savu kapilāru. Arteriālo asv. zariņi atveras venozajos asins kapilāros - tādējādi tur ir jauktas asinis.

Aknu triāde - starpdaiviņu saistauods atrosas - vārtu vēna (atzars), aknu artērija (atzars) un žultsvads.

 

 Aknu daiviņa.

 
          Aknu daiviņu veido radiāli izvietoti aknu šūnu baļķīši - trabekulas, starp kuriem zarojas sinusveida kapilāri. Asins kapilārus izklāj plakanas logota endotēlija šūnas, kurām lūmena virsmā ir mikrobārkstiņas. Savstarpējo kontaktu vietās endotēlija šūnās ir sīkas poras. Starp endotēlija šūnām izklaidus atrodas zvaigžņveida jeb Kupfera šūnas (zvaigžņveida makrofagocīti). Kupfera šūnām piedaloties aizsargreakcijā (pilda aknu aizsargfunkciju), tās noapaļojas un atvirzās no kapilāra sienas.
         

Disē sprauga.

          Ap asins kapilāriem ir šaura perikapilārā telpa jeb Disē sprauga. Disē spraugā atrodas III tipa kolagēnās šķiedras, kas balsta kapilārus. Disē spraugā caur endoteliocītu porām iekļūst asins plazmas daļiņas; tajā iespiežas arī hepatocītu sīkbārkstiņas. No Disē telpas sākas limfas attece. Disē spraugā var atrasties lipocīti, kuros ir tauku ieslēgumi un taukos šķistošie vitamīni. Disē spraugā var būt atsevišķi fibroblasti un šūnas, kas ir saistītas ar NK limfocītiem.

Aknu trabekulas.

          Trabekulas veido hepatocīti, kas savstarpēji ir saistīti. Trabekulas veido divu šūnu kārtas. Starp hepatocītu kārtām veidojas žults kapilāri, kuros iespiežas hepatocītu sīkbārkstiņas. Žults kapilāri ir norobežoti no šūnstarpas. Žults kapilāri sākas ar noslēgtu galu daiviņas vidū un to gaita daiviņā ir zigzagveidīga. Daiviņas perifērijā, žults kapilāriem saplūstot, veidojas žultsvadi, kuru sienu veido vienkārtains epitēlijs. 
          Starp žults kapilāriem atrodas žults kapilāri, tādēļ katram hepatocītam var izšķirt žults kapilāra polu un asins kapilāra polu. Caur žults kapilāra polu hepatocīts izdala žulti. Caur asins kapilāra polu hepatocīts Disē spraugā un asinīs izdala glikozi, urīnvielu, olbaltumus u.c. vielas.

Icterus - dzelte - hepatocītu distrofijas dēļ asinīs nonāk žults, āda un gļotāda kļūst dzeltenas.


          

Hepatocīti.

          Hepatocīti veic lielāko daļu aknu funkciju. Aptuveni 60% visu aknu šūnu ir hepatocīti. To forma ir neregulāra, daudzstūraina. Cilvēka aknās līdz 29% hepatocītu ir divkodolaini. Kodols ir ieapaļš, taču sastopami arī lieli poliploīdi kodoli, kuru daudzums vecumā palielinās. Citoplazmā ir glikogēna un tauku ieslēgumi.
         
 Hepatocītos ir visu veidu ieslēgumi:

• graudainā endoplazmatiskā tīkla ribosomas sintezē asins plazmas olbaltumus;
• gludais end. tīkls - glikogēna un tauku sintēze;
• peroksisomas - ūdeņraža peroksīda maiņa, (ogļhidrātu veidošana no taukiem);
• mitohondriji - maz kristu, bet to daudzums šūnā var sasniegt 2500;
• Goldži kompl., lizosomas - žults sintēze.

          Jau 4-5 stundas pēc ēšanas hepatocītos palielinās glikogēna daudzums, kas sasniedz maksimumu pēc 10-12 stundām pēc ēšanas. Pakāpeniski glikogēns sadalās un asinīs palielinās glikozes daudzums. Tauku ieslēgumi vispirms parādās aknu daiviņas perifērijā.
          Aknu darbībā var novērot diennakts ritmu - dienā g.k. izdalās žults, naktī - norit glikogēna sintēze. Šo ritmu regulē hipotalāma-hipofīzes sistēma, un tas ir atkarīgs no ēšanas režīma. Žulti vispirms izdala aknu daiviņas perifēriskās zonas hepatocīti, pēc tam centrālās zonas hepatocīti. Glikogēna sintēzei ir pretējs virziens - no daiviņas centra uz perifēriju.
          Žults izdalās 12-pirkstu zarnā un piedalās barības sagremošanā tievajā zarnā. Ja gremošana nenotiek, žults uzkrājas žultspūslī.

Žults nozīme: 

• emulģē taukus,
• aktivē lipāzi,
• veicina tauku uzsūkšanos,
• stimulē zarnu peristaltiku,
• dezinficē zarnas.

Kopā ar žulti izdalās holesterīns, žults pigmenti, steroīdie hormoni, Fe, Ca, dažādi medikamenti.



          Ja aknu bojājumi ir nopietni, plaši un neatgriezeniski, glābt var tikai šā orgāna transplantācija. Pirmoreiz aknu pārstādīšana tika veikta 1967. gadā ASV. Kopš 1998. gada iespējama daļēja aknu transplantācija no dzīva donora.

Pasaulē gadā veic aptuveni 21 tūkstoti šādu operāciju, bet Latvijā pirmā aknu transplantācija izdarīta tikai 2011. gadā.

 

 

          Austrumu medicīna par svarīgāko orgānu uzskata nevis sirdi, bet gan aknas. Austrumu tradīcijā domā, ka aknās mīt un uzkrājas negatīvās emocijas – dusmas, naids, agresivitāte, ļaunums, turklāt ietekme ir divvirzienu – ja aknas ir slimas, cilvēks dusmojas, bet dusmu māktajiem aknas cieš.








Izmantotā literatūra:

Aina Dālmane " Histoloģija" , LU akadēmiskais apgāds.
Personīgie lekciju un nodarbību materiāli.
http://www.neslimo.lv/pme/?name=aknas
http://www.apvienibahiv.lv/noderiga-informacija/aknas
http://www.veselasaknas.lv/veselas_aknas.pdf
http://www.scrigroup.com/limba/letona/237/ASINIS-ASINSRADE-Embrionala-as55919.php
http://www.coralc.lv/index.php/produkti/94-dzelzs
http://la.lv/index2.php?option=com_content&view=article&id=345952:aknas&layout=print&tmpl=component&Itemid=167

 http://gastroenterology.eurodoctor.ru/liverrestoration/
 http://en.wikipedia.org/w/index.php?title=File:Hepatic_structure2.svg&page=1
http://www.ouhsc.edu/histology/text%20sections/liver_gall%20bladder_pancreas.html
http://www.lab.anhb.uwa.edu.au/mb140/CorePages/Liver/liver.htm