Sievietes dzimumsistēma

Sievietes dzimumsistēma.

          Izšķir iekšējos un ārējos dzimumorgānus.

Iekšējie dzimumorgāni:

• olnīca - ovarium;
• olnīcas piedēklis - epoophoron;
• olvads - tuba uterina;
• dzemde - uterus;
• maksts - vagina.

Ārējie dzimumorgāni:

• lielās kaunuma lūpas - labia majora pudendi;
• mazās kaunumalūpas - labia minora pudendi;
• kuteklis - clitoris;
• maksts priekštelpa - vestibulum vaginae;
• krūts dziedzeris - mamma s. glandula lactifera.

Olnīca.

Ovarium.

         Ovarium ir pāra dzimumdziedzeris. Olnīcās noris dzimumšūnu nobriešana un dzimumhormonu sintēze. Olnīcas atrodas mazajā iegurnī vēderplēves dobumā pie dzemdes platās saites mugurējās lapiņas, kur tās fiksētas ar saišu un vēderplēves palīdzību. Olnīca atrodas sagitālā plaknē.
          Ārējais izskats - ovāla forma, nedaudz grubuļaina virsma. Lielums un forma variē atkarībā no vecuma, funkcionālā stāvokļa un individuālajām īpatnībām. Sieviešu kārtas zīdainim olnīcas sver 0.4 gramus, pirmajā dzīves gadā to masa trīskāršojas. Pieaugušai sievietei: 5-8 g, garums - 2.5-5 cm, platums - 1.5-3 cm, biezums - 0.5-1.5 cm.

         Olnīcai izšķir:

• 2 virsmas - facies lateralis et facies medialis;
• 2 malas - taisnā tēnes mala (margo mesovaricus ovarii) un izliekto brīvo malu (margo liber ovarii);
• 2 galus - extremitas tubaria ovarii et extremitas uterina ovarii.

          Olnīcas tēne - mesovarium - vēderplēves dublikatūra, kas ir dzemdes platās saites mugurējās lapas daļa. Olnīca ar vienu malu ir pieaugusi pie dzemdes platās saites. Šajā malā ir olnīcas vārti - hilus ovarii. Pa olnīcas vārtiem olnīcā ieiet asv. un nervi. Olnīca ir kustīgs orgāns. Arī dzemdes platā saite ir kustīga.

Olnīcas otra mala ir brīva un puslokā nokarājas iegurņa dobumā.
Starp dzemdes platās saites lapiņām atrodas īpašā olnīcas saite.Olnīcas saite - lig. ovarii proprium fiksē olnīcu pie dzemdes leņķa. Dzemdes leņķis - vieta, kur pie dzemdes pienāk olvads. Olnīcas saitei ir auklas veids, tās diametrs ir ~5 mm. Saiti veido saistaudi un gludās muskuļšķiedras.

          Olnīcu no ārpuses sedz vienkārtains cilindrisks vai kubisks epitēlijs. Zem epitēlija atrodas bālganais apvalks - tunica albuginea. Bālgano apvalku veido dažādos virzienos ejošas kolagēnās šķiedras. Stromu veido irdenie saistaudi.

Nobriedušai olnīcai izšķir divas daļas:

• garozu - zona parenchymatosa;
• serdi - zona vasculosa.

Garoza - starp saistaudiem ir olšūnu aizmetņi - primārie folikuli un atsevišķi augoši folikuli.
Serde - to veido labi apasiņoti irdenie saistaudi; sazarojas nervi.

Olšūna.

          Bērnam piedzimstot, olšūnu aizmetņu skaits olnīcas garozā ir ļoti liels. Katrā olnīcā to ir apm. 300 000-400 000. Ar katru dzīves gadu, to daudzums samazinās. 17 gadu vecumā katrā olnīcā ir 500-10 000 folikulu. Dzīves laikā nobriest vidēji 450-500 olšūnu.

          Ovoģenēze - olšūnu attīstīšanās un nobriešanas process. Ovoģenēze sākas jau embrioģenēzes laikā. 3. EĢ nedēļā notiek pirmējo dzimumšūnu - gonoblastu diferenciācija, kas norisinās ārpus embrija. Gonoblasti ar asinīm virzās uz dzimumdziedzera aizmetni. Jau 9. EĢ nedēļā ir attīstījusies olnīca, kurā gonocīti pārveidojas par ovogonijiem.

          Ovoģenēzē izšķir vairākus periodus:

• vairošanās periods;
• augšanas;
• un npbriešanas periods.

Vairošanās periods.

          Ovogoniji 3-5 reizes dalās un pārveidojas par ovocītiem. 3. EĢ mēnesī visi ovogoniji ir pārveidojušies par par pirmās pakāpes ovocītiem. EĢ pēd. mēnešos I pak. ovocīti apaug ar folikulāro epitēliju - izveidojas primārais folikuls.
          Ovoģenēzē iestājas pauze līdz dzimumgatavības periodam.


Augšanas periods.

          Periods no dzimumgatavības brīža līdz klimaksam. Sasniedzot dzimumgatavību, olnīcas darbība kļūst cikliska. Augšanas periods ilgst ~ 70-85 dienas. Ovocīts aug. Tā ķermenī norit dzeltenuma sintēze. Pārveidojas un aug viss primārais folikuls. Pakāpeniski veidojas sekundārais olšūnas apvalks jeb caurspīdīgā zona - zona pellucida.

          Folikulocīti dalās un diferencējas. Folikulā sākas šķidruma sekrēcija. kas atspiež epitēliju un ovocītu uz olnīcas malu, izveidojas pūšļveida folikuls (vezikulārais pūslītis). Folikula šķidrumu veido - steroīdie hormoni, mukoliposaharīdi, olbaltumvielas un folikulus stimulējošaias hormons - FSH. Katru mēnesi vienā vai otrā olnīcā aug daudzi primārie folikuli, bet par nobriedušu pūšļveida folikulu attīstās tikai viens. Attīstās tas folikuls, kura receptoriem ir lielāka jutība pret hipofīzes izdalīto FSH.


Nobriešanas periods.

          Sākumā notiek olnīcā, pēc tam turpinās olvadā.
Mejozes rezultātā no I pak. ovocīta rodas II pak. ovocīts un I polārais ķermenītis.

Pēc apaugļošanās - otrā dalīšanās, no II pak. ovocīta rodas olšūna ar 23 hromosomām un II polārais ķermenītis.

Nav apaugļošanās - nenotiek otrā dalīšanās, olšūna neveidojas.

Nobriedušu pūšļveida folikulu sauc arī par Grāfa pūslīti.  

 



Ovulācija.

Folikula iekšējā spiediena rezultātā nobriedušais folikuls plīst. Tas notiek olnīcas cikla 12.-16. dienā. Ovocīts kopā ar šķidrumu atbrīvojas un nokļūst vēderplēves dobumā.


          Atbrīvoto ovocītu parasti uztver olvada piltuves bārkstiņas, un tas nonāk olvadā. Hipofīzes luteinizētājhormona (LH) ietekmē pārplīsušā folikula graudainā slāņa šūnas pārveidojas par dzelteno ķermeni. Ja olšūna netiek apaugļota - veidojas neīstais dzeltenuma ķermenis, kas izdala hormonus. Tas saglabājas 6-8 nedēļas. Tā hormons progesterons sagatavo organismu iespējamai grūtniecībai - dzemdes gļotāda kļūst irdena, tās dziedzeri izdala serozu šķidrumu, paplašinās dzemdes asv. un spirālveidīgi izlokās. Ja nenotiek apaugļošana - dzeltenuma ķermenis reducējas par rētaudiem. Rezultātā tiek pārtraukta progestarona izdalīšanās, strauji sašaurinās dzemdes asv., nekrotizējas gļotāda, nolobās un izdalās kopā ar bojātiem asv.
          Ja notiek apaugļošanās - izveidojas grūtniecības dzeltenuma ķermenis. Tas saglabājas visu grūtniecības laiku, bet intensīvi sekretē pirmajos četros mēnešos.
          Pēc šī dzeltenuma ķerm. atrofijas, tā rētā var izgulsnēties kalcija sāļi - rodas baltais ķermenis. Baltais ķermenis olnīcā saglabājas piecus gadus.



          Olnīca funkcionē arī kā iekšējās sekrēcijas dziedzeris.
Nedzemdējušais sievietei olnīcas atrodas gandrīz vertikālā stāvoklī pie mazā iegurņa laterālās sienas. To augšējais gals gandrīz sniedzas līdz mazā iegurņa ieejai - linea terminalis. Olnīcas ieguļ vēderplēves izklātā bedrītē - fossa ovarica.



Ķermeņa temperatūra.

Normā sievietes ķermeņa temperatūra ir 36.5 grādi pēc C.
Cikla 12. dienā - 36.2 g. pēc C.
Ovulācijas dienā - 37.2 g. pēc C.


Asinsapgāde
a. ovarica, r.ovaricus (a. uterina).
Vēnas veido plexus venosus ovaricus, no kura attek v. ovarica.
Limfa attek uz nodi lymphatici lumbales.

Inervācina
plexus ovaricus.

Olnīcas piedēklis.

Epoophoron

          Olnīcas piedēklis ir rudimentārs pāra veidojums, ko apņem dzemdes platās saites lapas; tas atrodas starp olnīcu un olvada galu.
          Olnīcas piedēkli veido šķērsvadiņi, kuri ir vidusnieres (mesonephros) ķermeņa kanāliņu palieka, un gareniskais vads, kas ir vidusnieres vada jeb Volfa vada rudiments.

Olvads.

Tuba uterina, s. salpinx.

         Tuba uterina ir 10-18 cm garš cauruļveida orgāns. Tā diametrs ir mainīgs - no 2 mm līdz 8 mm. Tas novietojas gandrīz horizontāli abpus dzemdes dibenam.
Olvada funkcija - aizvadīt olšūnu no vēderplēves dobuma līdz dzemdes dobumam.
Olvadā notiek abu dzimumšūnu saplūšana un zigotas veidošanās.
Olvads ir intraperitoneāls orgāns.

Olvada daļas:

1. piltuve - infundibulum tubae uterinae;
2. olvada paplašinājums - ampulla tubae uterinae;
3. olvada sašaurinājums - isthmus tubae uterinae;
4. olvada dzemdes daļa - pars uterina.

1.- Piltuvi veido olvada paplašinātais gals. ap piltuves malām ir olvada bārkstis - fimbriae tubae. No bārkstīm viena ir garāka kā visas pārējās (2-30 mm), olnīcas bārksts - fimbriae ovarica. Tā var piestiprināties pie olnīcas. Piltuves dziļumā ir olvada atvere - ostium abdominale tubae uterinae, tā atveras vēderplēves dobumā, tās diametrs -  2 mm.

2.- Olvada paplašinājums seko aiz piltuves. Ampula ir garākā olvada daļa, tā ir izliekta, diametrs - līdz 8 mm.

3.- Olvada sašaurinājums ir nākošā daļa aiz ampulas. Tievākā olvada daļa, diametrs līdz 3 mm.

4.- Olvada dzemdes daļa iet cauri dzemdes sienai. Šī daļa atveras dzemdes dobumā ar atveri - ostium uterinum tubae, diametrs līdz 1 mm.

Olvada sienas uzbūve.

          Olvada sienu veido vairākas secīgas kārtas:

• gļotāda - tunica mucosa;
• muskuļkārta - tunica muscularis;
• serozais apvalks - tunica serosa.

Tunica mucosa.
          Tā veido olvada sienas iekšējo kārtu. Gļotāda veido mainīgas garenvirziena krokas. Visaugstākās krokas ir olvada ampulā, bet viszemākās - olvada sašaurinājumā.
          Gļotādas epitēliju veido divu veidu šūnas: skropstiņepitēlija šūnas un dziedzerepitēlija šūnas. Sekrēts satur bioloģiski aktīvas vielas. Olvada bārkstīs ir vairāk skropstiņšūnu, bet sašaurinājumā - vairāk dziedzeršūnu. Skropstiņu veidošanos veicina estrogēni, bet sekrēciju - progesterons.

Tunica muscularis.
          Muskuļkārta veido divus slāņus - iekšējo cirkulāro un ārējo garenisko slāni. Iekšējais gareniskais slānis ir vāji attīstīts. Muskuļkārta nodrošina peristaltiskas kustības olšūnas vai zigotas virzīšanai. Tunica serosa un muskuļkārtu saista irdeno saistaudu slānis - tela subserosa.

Tunica serosa.
          Serozais apvalks veido olvada ārējo kārtu. Dzemdes platā saite apņem olvadu no augšas un sāniem un veido saiti starp olvadu un olnīcu jeb olvada tēni - mesosalpinx.



          Topogrāfija.
Topogrāfija ir mainīga, tā atkarīga no dzemdes novietojuma un lieluma. Olvadi saskaras ar tievo zarnu cilpām. Labais olvads saskaras ar aklās zarnas tārpveida piedēkli, kreisais - ar colon sigmoideum.

          Mazām meitenēm olvads ir izlocīts un tā bārkstis ir mazas.
Pieaugušām siev. - olvads iztaisnojas.


Asinsapgāde
r. tubarius (a. uterinae), a. ovarica.
Venozās asinis attek uz plexus venosus ovaricus, plexus venosus uterinus.

Inervācija
plexus ovaricus, plexus uterovaginalis.

Dzemde.

Uterus.

          Dzemde ir dobs, muskuļots orgāns, kur implantējas apaugļota olšūna un noris augļa attīstība. Dzemdes garums - 7-8 cm, platums - 5 cm, biezums - 3 cm. Uterus atrodas frontālā plaknē.

          Dzemdei izšķir:

• labo malu - margo dexter;
• kreiso malu - margo sinister;
• priekšējā virsma - facies vesicalis;
• mugurējā virsma - facies intestinalis.

Facies vesicalis ir vērsta pret urīnpūsli.
Facies intestinalis - saskaras ar mazā iegurnī ieslīdejušām tievo zarnu cilpām.


          Dzemdes daļas:

1. dzemdes dibens - fundus uteri;
2. dzemdes ķermenis - corpus uteri;
3. dzemdes kakls - cervix uteri.

Fundus uteri.

Visaugstākā dzemdes daļa, atrodas virs olvadu atverēm.


Corpus uteri.

Vislielākā dzemdes daļa.


Cervix uteri.

Uz robežas starp ķermeni un kaklu ir dzemdes sašaurinājums - isthmus uteri.

Dzemdes kaklam izšķir:

• virsmaksts daļu - portio supravaginalis;
• maksts daļu - portio vaginalis.

Izmantotā literatūra:

Kamita Eglīte "Anatomija. Asinsrites sistēma; iekšējie orgāni; nervu sistēma; sensoriskā sistēma.", LU Akadēmiskais apgāds.
"Cilvēka anatomija: Metodiskās rekomendācijas studentiem.", sast. R. Žagare, RSU, 2009., 67 lpp.
V. Kalbergs "Cilvēka anatomija I", Izdevniecība Zvaigzne, Rīgā 1971
H. Fritsch, W. Kuehnel "Color Atlas of Human Anatomy Internal organs, Vol. 2", 5th edition, Thieme

http://obattradisionaldiabetesmelitus.net/tag/radang-ovarium
http://medical-dictionary.thefreedictionary.com/broad+ligament
http://www.med.umich.edu/lrc/coursepages/m1/anatomy2010/html/reproductive_system/pelvicvisc_ans.html
http://intranet.tdmu.edu.ua/data/kafedra/internal/anatomy/classes_stud
http://www.gfmer.ch/selected_images_v2/detail_list.php?cat1=10&cat2=52&cat3=0&cat4=3&stype=n
http://embryology.med.unsw.edu.au/Notes/week1_3a.htm
http://anatomytopics.wordpress.com/2009/01/01/31-the-anatomy-histology-and-development-of-the-ovary/
http://anatomytopics.wordpress.com/2009/01/01/31-the-anatomy-histology-and-development-of-the-ovary/
http://www.policlinica.ru/def1_150.html
http://embriologiaufpe.blogspot.com/2010/09/ovogenese-tuba-uterina.html
http://os1.amc.nl/celbiologie/20102011/auc/vrouwelijk/php/026.php

ZOBI

Z o b i .

          Zobi - dentes.
Zobi ir cieti orgāni, kuru vidū ir mīksti saistaudi.
Cilvēkam ir divas zobu reģenerācijas:

1. piena zobu sistēma jeb pirmējā dentīcija;
2. pastāvīgo zobu sistēma jeb otrējā dentīcija.

Pirmējo dentīciju raksturo 20 piena zobi.
Otrējo dentīciju raksturo 32 pastāvīgie zobi - 20 zobi nomaina piena zobus, 12 zobi rodas no jauna (aizstājējzobi un papildzobi).

          Bērnam pirmie zobi parādās ap 6.-7. mēnesi. 6-7 gadu vecumā sākas zobu maiņa. Pirmie mainās priekšzobi. Gudrības zobi izšķiļas vēlu - ap 24 gadu vecumu, tie mēdz būt defektīvi.

          Zobi ar savu virsmu aizņem ~20% no mutes dobuma virsmas.

Zobu funkcijas:

• mehāniska barības sasmalcināšana;
• ir dikcijas orgāns;
• estētiskā funkcija.

 

 

Zoba anatomija.

• Zoba kronītis - zoba daļa, kas paceļas virs smaganām - corona dentis.
• Zoba sakne - zoba daļa, kas atrodas žokļa alveolārā izauguma ligzdā - radix dentis.
• Zoba kakliņš - zoba daļa, kas atrodas starp zoba kronīti un sakni - collum dentis.
• Zoba pulpa - mīkstie saistaudi - pulpa dentis - kas dzīvam cilvēkam aizpilda zoba vidū esošo dobumu - cavum dentis.
• Zoba saknes atvere - saknes galā esošā atvere, pa kuru pulpā ienāk asinsvadi un nervi - foramen apicis dentis.

• Dentīns - veido zoba galveno masu (zoba kauls), kas aptver zoba dobumu.
• Emalja - pārklāj dentīnu kronīša daļā. Emalja ir īpašš mineralizēts epitēlijšūnu sekrēts.
• Cements - pārklāj dentīnu saknes daļā. Saistīšanās vietā ar emalju, cements to nedaudz pārklāj. Cements pieder pie kaulaudiem.
• Periodonts - jeb blīvi saistaudi, kas atrodas starp zoba sakni un alveolāro kaulu.

Zobu histoloģiskās pētīšanas metodes.

          Zoba cieto audu struktūru pēta slīpētos un dekalcinētos preparātos.

          Slīpētos preparātos nesaglabājas organiskās vielas, jo zobu pirms slīpēšanas izžāvē. Garenvirzienā vai šķērsvirzienā tiek izzāģēta plāksnīte, ko pēc tam slīpē. Šādos preparātos organisko vielu vietā rodas dobumi, ko aizpilda gaiss, kas mikroskopējot izskatās tumšs. Var redzēt emalju, dentīnu un kaulu. Šis preparātu veids ir maz informatīvs, to izmanto, lai pētītu zobu uzbūvi, tajos praktiski nevar pētīt zoba attīstību.

          Gatavojot dekalcinētu preparatu, uz to iedarbojas ar skābi, pēc kuras zoba cietie audi kļūst mīksti. Zoba audus krāso un pagatavo histoloģisko preparātu. Dekalcinētos preparātos saglabājas zoba cieto audu organiskās vielas. Neredz mineralizāciju.

Zobu attīstība.

          Zobu attīstība sākas agrā embrioģenēzē (EĢ) un līdz ~18-20 g.vecumam.

          Zobu attīstībā izšķir vairākas stadijas:

1. aizmetņu veidošanās;
2. šūnu diferenciācija aizmetnī;
3. zobu kronīšu attīstība;
4. saknes veidošanās un zoba izšķilšanās.

Zobu aizmetņu veidošanās.

          Sākas 6.-8. EĢ ned. Šajā laikā vēl nav noteiktas robežas starp ādas epitēliju un mutes gļotādas epitēliju, vēl nav radušās lūpas. Zobu aizmetņu veidošanās norti vienlaikus ar lūpu veidošanos.
         Veidojas epitēlija izspīlējums - zoba plātnīte - lamina dentis. Attiecībā pret virsmas epitēliju - perpendikulāri.

 

Pumpurošanās stadija

 

Zoba plātnīte aug augšžokļa un apakšžokļa mezenhīmā. Atsevišķos zoba plātnītes rajonos epitēlijs zvanveidīgi saaug un veido t.s. zoba orgānu - organum dentis epitheliale.

Cepurītes stadija

 

Zvaniņa stadija

 

Zoba orgāna funkcijas:

• kronīša veidols;
• emaljas veidotājs;
• veicina dentīna attīstību;
• saknes veidols;
• izdala dažādus faktorus - interleikīnu (IL), gliālo neitrotropisko faktoru u.c.;
• nozīme smaganu saistošā epitēlija veidošanā.

Zem katra zoba orgāna veidojas mezenhīmas sakopojums, kas iespiežas zoba orgānā - zoba kārpiņa. Pakāpeniski zoba orgāns nodalās no zoba plātnītes. Zoba plātnīte reducējas un izzūd. Ap zoba orgānu veidojas blīvs mezenhīmas šūnu slānis - zoba maisiņš, tas apņem zoba orgānu. Ir radušies zobu aizmetņi. kuriem izšķir: zoba orgānu, zoba kārpiņu, zoba maisiņu.


Šūnu diferenciācija.

          Šūnu diferenciācija zoba aizmetnī norisinās no 10.-20. EĢ ned.
Palielinās zoba orgāna apjoms. Zoba orgāna iekšējās kārtas šūnas (tās, kas robežojas ar zoba kārpiņu) izstiepjas par augstām cilindriskām šūnām. Process sākas aizmetņa virsotnē. Zoba orgāna vidusdaļā starp epiteliocītiem sakrājas audu šķidrums. Šķidruma dēļ šūnas atvirzās viena no otras, savā starpā tās paliek saistītas ar izaugumiem. Zoba orgāna ārējās kārtas šūnas ir plakanas.

          Zoba orgānā ir 4 šūnu slāņi:

1. iekšējais zoba epitēlijs; IEE
2. starpslānis;
3. zoba orgāna pulpa;
4. ārējais zoba epitēlijs. OEE

 

          Palielinās zoba kārpiņa, tajā ieaug asv. un nervu šķiedras. Kārpiņas virsotnē, uz robežas ar iekšējo zoba epitēliju, parādās šūnas ar bazofīlu citoplazmu. No šīm šūnām diferencējas preodontoblasti, vēlāk tie pārvēršas - odontoblastos. Savukārt no iekšējā zoba epitēlija attīstās enameloblasti.

Zobu kronīšu attīstība.

          Zoba kronīša un dentīna attīstība sākas 4. EĢ mēn. beigās. Starp zoba orgānu un zoba kārpiņu atrodas zoba orgāna bazālā membrāna. Bazālā membrāna satur fibronektīnu. Preodontoblastiem ir fibronektīna receptori, tādēļ tie ir saistīti ar bazālo membrānu. Odontoblasti vispirms veido nemineralizētu, pēc tam mineralizētu dentīnu. Dentīns iespiež odontoblastus pulpā.

 

          Odontoblasti - ieapaļas šūnas ar izaugumu, tas vērts pret zoba orgānu. Gaišs kodols ar vienu vai diviem kodoliņiem. Vispirms veidojas dentīna organiskās sastāvdaļas. starp odontoblastu ķermeņiem un izaugumiem parādās tievas kolagēnās šķiedras. Šķiedras vērstas radiāli, tās pamazām nosedz odontoblastu izstrādāto amorfo vielu. Rodas predentīns, kurš vēl nesatur minerālvielas. 60-80  μm biezam predentīnam sāk veidoties jauns predentīna slānis. Šī slāņa kolagēnajām šķiedrām ir tangenciāls virziens (paralēli zoba kārpiņas virsmai). Odontoblastu izaugumi, kuri atrodas dentīna kanāliņos, pakāpeniski izstiepjas.

Dentīna kanāliņi

 

          5. EĢ mēn. beigās dentīnā sāk izgulsnēties minerālvielas. Vispirms tās izgulsnējas dentīna rajonā virs zoba kārpiņas. Minerālvielas tiek transportētas no asinīm uz dentīna pamatvielu, to nodrošina odontoblasti. Minerālvielas dentīnā izgulsnējas lodīšu veidā - globulārais pārkaļķošanās veids, kas tipisks tikai dentīnam. Starp lodītēm ir mazmineralizēta dentīna rajoni - interglobulārais dentīns.

 

1 - ameloblasts

2 - enamel

3 - dentine (predentine)

4 - odontoblasts

5 - dental pulp

border between enamel and dentine

is marked with dot line

 

 

          Emaljas veidošanās sākas nedaudz vēlāk. Enameloblasti diferencējas no zoba iekšējā epitēlija šūnām. Viens no emaljas attīstības stimuliem ir dentīna kalcifikācija. Pirms dentīna rašanās šūnu trofiku nodrošināja zoba kārpiņas un zoba maisiņa asv. Dentīns slēdz barības vielām ceļu no zoba kārpiņas. Zoba orgāna ārējā virsma krokojas un tās ielocēs ieaug asins kapilāru tīkls. Zoba orgāna virsotnes iekšējās kārtas šūnas pārveidojas par preenameloblastiem. Preenameloblasti - cilindriskas šūnas, kodols virzās uz apikālo galu, Goldži komplekss paliek zem kodola - jo emaljas sekrēcija norit caur bazālo galu. No preenameloblastiem diferencējas enameloblasti.

To pirmā darbības fāze ir sekrēcijas fāze. Goldži kompleksā veidojas emaljas granulas. Šūnas bazālajā galā veidojas izaugums (Tomsa izaugums rāda emaljas prizmu virzienu).

Jaunā emalja:

• 65% ūdens;
• 20% organiskās vielas;
• 15% minerālvielu - apatīta.

Emaljas nobriešanas fāze ir 2-3 reizes garāka par sekrēcijas fāzi. Pretēji gradientam kalcijs izdalās emaljā. Emaljas mineralizāciju veicina hondroitīnsulfāti, enamelīns saista minerālvielas. Nobriešanas laikā no emaljas enameloblasti uzsūc ūdeni. Enameloblasti kļūst kubiski, tiem ir emaljas aizsargnozīme; tās sabrūk zoba izšķilšanās laikā.
Emalja skiatās nobriedusi tad, kad tajā ir ap 95% neorganisko vielu.

 

 

 

 

          Zoba saknes attīstība sākas pēc dzimšanas un neilgi pirms zoba izšķilšanās.  Saknes attīstības sākums ir saknes jeb Hertviha maksts augšana mezenhīmā. Hertviga maksti veido zoba orgāna iekšējā un ārējā kārta, tā ir saknes veidols.

1 Outer enamel epithelium

2 Inner enamel epithelium

3 Hertwig's epithelial sheath

4 Enamel pulp

 5 Tooth pulp

          Dentīns ir īpaši veidots kauls. Atšķirībā no cilvēka kauliem, dentīna šūnu nav dentīnā, bet gan zoba pulpā. Zoba pulpa rodas no zoba kārpiņas. Zoba pulpa atbilst kaulplēvei un tā nav atdalāma no dentīna (dentīna-pulpas komplekss).

          No zoba maisiņa mezenhīmas veidojas cementoblasti, tie izstrādā cementu. Pirmais rodas bezšūnu cements, kas saknes daļā nosedz dentīnu. To veido kolagēnās šķiedras un amorfa pamatviela. Sākotnēji šajā cementā ir tikai organiskās vielas - cementoīds. Tad seko mineralizācijas process. Bezšūnu cementam uzslāņojas šūnu cements, tajā iemūrējas cementoblasti, tie zaudē savu funkcionālo aktivitāti - kļūst par cementocītiem. Cementocīti barojas no periodonta asins kapilāriem.

Cementum formation is called cementogenesis and. Cementoblasts are the cells responsible for cementogenesis.

A dentin, B cementum

 Attīstības gaita

 

          Laikā ar cementa attīstību notiek arī periodonta diferenciācija. Tiek izstrādātas kolagēnās šķiedras, kuras kopā ar šūnām veido zoba saišu aparātu - saista alveolāro kaulu, periodontu un cementu vienotā sistēmā.







          Vairāku orgānu sistēmu patoloģijas var ietekmēt zobu veselību. Arī ilgstoši neārstēti, strutaini zobi var būt par iemeslu dažādām slimībām, piem., endokarda patoloģijai.

Izmantotā literatūra:

Aina Dālmane " Histoloģija", LU Akadēmiskais apgāds.
Jurijs Markovs " Medicīniskā histoloģija II", Izdevniecība EVE.
Personīgie pieraksti un lekciju materiāli.
http://encycl.opentopia.com/term/Tooth_development

http://www.mylot.com/w/photokeywords/illustrations.aspx
http://dentaldominion.blogspot.com/2011/09/dental-lamina.html
http://www.zeably.com/Dental_lamina
http://en.wikipedia.org/wiki/Dental_lamina
http://www.kck.usm.my/ppsg/histology/DT_15.html
http://www.picstopin.com/400/development-of-tooth/http:%7C%7Cwww*kck*usm*my%7Cppsg%7Chistology%7Cdt_23_0*jpg/
http://www.realmagick.com/inner-enamel-epithelium/
http://annalsofneurosciences.org/journal/index.php/annal/article/viewArticle/ans.0972-7531.2010.170104/853
http://dc401.4shared.com/doc/-xrLlLXq/preview.html
http://www.scielo.br/scielo.php?pid=S1517-74912002000100003&script=sci_arttext
http://www.histol.chuvashia.com/atlas-en/digestive-05-en.htm
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Enamelmineralization11-17-05.jpg
http://www.vetmed.vt.edu/education/curriculum/vm8304/lab_companion/histo-path/vm8054/labs/lab17/EXAMPLES/Extthfrm.htm
http://www.jisppd.com/article.asp?issn=0970-4388;year=2010;volume=28;issue=3;spage=167;epage=172;aulast=Chowdhary
http://www.geol.umd.edu/~tholtz/G331/lectures/331vertsI.html